par ekspektācijām

Pagājušajā gadā nopirku biļeti uz sava mīļākā pianista koncertu. Jā, pa šo laiku nekas nav mainījies - tas joprojām ir Vestards Šimkus.

Septembra koncertu gaidīju ar lielām cerībām, un tas arī nepievīla. Pirmskoncerta un pēckoncerta apstākļi bija tik īpaši, ka ļāva man slīgt sapņainā apcerīgumā vēl ilgi. Šonedēļ plānots apmeklēt viņa F.Šopēna koncertu, un man ir nedaudz (vai pat stipri) bail.

Lai kā mani šausta manas spilgtās ilūzijas, tās tomēr manī uztur dzirksti. Tagad man ir bail noplakt un iestigt vienmuļībā, kad nespēju un negribu ar pilnīgi neko aizrauties. Es tiešām gribu ar dauzošos sirdi pirkt viņam ziedus, skriet tos viņam pasniegt. Es tiešām gribu visu koncertu nosēdēt miera pozā, lai neizdvestu nevienu lieku skaņu un nepalaistu garām nevienu viņa noti. Es negribu apmeklēt viņa koncertu ķeksīša ievilkšanas pēc (jo šogad viņš ļoti maz koncertē Latvijā, un nedzirdēt un savām acīm neskatīt Vestarda īpašo sniegumu, ir ja ne grēks, tad nolaidība noteikti).

Tā nu es svārstos starp ekspektācijām un sevis slāpēšanu. Taču jebkurā gadījumā ceturtdienas vakars būs mani svētki.