Literatūras atkāpei (1)
**
Dienas, mēneši te vilkās, te paskrēja. Viss ir pārāk nepastāvīgs. Trīs saulainu septembra dienu laikā viņa brīžiem bija laimīgākā meitene Visumā, pat neienāca prātā sev atgādināt, ka no tik lieliem augstumiem ir bīstami krist vilšanās un sāpju bezdibenī. Kāpēc gan šūpoles tiecas augšup un atkal krīt lejup? Vai tās, reiz sasniegušas augšu, nevarētu tur arī palikt?
Viņa aizgāja uz teorētisko salsas nodarbību tikai citu dejotāju runātā iespaidā. „Viņš ir tik lielisks... teorija vēl nekad nav bijusi tik tīkama... viņa pasniegšanas veids ir tiešām saprotams... viņš taču ir spānis...” Uzradies vēl viens Misters Lieliskais?
Apsēdusies pirmajā rindā starp pārējiem klausītājiem, nedaudz nedroša, jo šajā kaismīgo salsas dejotāju klubiņā viņa bija jaunpienācēja, noskaņojās svarīgajai teorijas stundai. Nevajadzēja jau nemaz tā pūlēties, Misters Spānis tik tiešām visus prata piesaistīt un apburt. Teorētiskie jaunumi pavēra plašāku skatu un sniedza atziņu, ka arī šajā jomā neiztikt bez studēšanas: pacietīgas vēstures, mūzikas un dejošanas stilu izpratnes un apgūšanas. Laikam nekas šajā dzīvē nav vienkārši, visam vajadzīga nauda, laiks, rakstura stingrība, neatlaidība... Spēcīgai personībai jābūt, lai tiktu līdz augļu baudīšanai. Spēcīgai personībai jābūt, lai nesalūztu, sastopoties ar Spāņa skatienu... Viņa pārvērtēja savas spējas, riskējot spēlēt skatienu spēli.
Viņa meklēja viņa skatienu un viņš gandrīz vienmēr atbildēja. Viņa zaga mirkļus, lai viņam nemanot uz viņu paskatītos. Sekoja viņa gaitām, dejām, tam, kā ap viņu kā bišu spiets lipa dejotgribētājas, kā viņš pats aicināja kādu laimīgo uz burvīgajām dejas minūtēm. Lieliskais Spānis dejoja un pameta skatu arī uz viņu, pārāk bieži un uzkrītoši, lai viņa to uzskatītu par nejaušību, sagadīšanos. Ik reizi taureņu uzbrukums vēderā visu sagrieza kājām gaisā. Šī sajūta bija tik laba, tik dzīva...
Tikai pēdējā deju festivāla ballē, ap pusnakti vai vēlāk, viņš aicināja uz deju skatiena spēlētāju. Viņa bija cerējusi un gaidījusi šo brīdi kopš pirmo reizi viņu ieraudzīja, bet kad nu viņa izstieptā roka lūdza uz deju, viņa nespēja tai sekot. Viņa gribēja būt citādāka par pārējām, gribēja, lai viņš viņas dēļ cīnītos. Viņa negribēja izrādīt neticību un sajūsmu reizē, ka beidzot, trešajā ballē viņš vēlas dejot arī ar viņu. Tomēr viņa salūza un padevās aicinošajai rokai.
(turpinājums sekos)
**
Dienas, mēneši te vilkās, te paskrēja. Viss ir pārāk nepastāvīgs. Trīs saulainu septembra dienu laikā viņa brīžiem bija laimīgākā meitene Visumā, pat neienāca prātā sev atgādināt, ka no tik lieliem augstumiem ir bīstami krist vilšanās un sāpju bezdibenī. Kāpēc gan šūpoles tiecas augšup un atkal krīt lejup? Vai tās, reiz sasniegušas augšu, nevarētu tur arī palikt?
Viņa aizgāja uz teorētisko salsas nodarbību tikai citu dejotāju runātā iespaidā. „Viņš ir tik lielisks... teorija vēl nekad nav bijusi tik tīkama... viņa pasniegšanas veids ir tiešām saprotams... viņš taču ir spānis...” Uzradies vēl viens Misters Lieliskais?
Apsēdusies pirmajā rindā starp pārējiem klausītājiem, nedaudz nedroša, jo šajā kaismīgo salsas dejotāju klubiņā viņa bija jaunpienācēja, noskaņojās svarīgajai teorijas stundai. Nevajadzēja jau nemaz tā pūlēties, Misters Spānis tik tiešām visus prata piesaistīt un apburt. Teorētiskie jaunumi pavēra plašāku skatu un sniedza atziņu, ka arī šajā jomā neiztikt bez studēšanas: pacietīgas vēstures, mūzikas un dejošanas stilu izpratnes un apgūšanas. Laikam nekas šajā dzīvē nav vienkārši, visam vajadzīga nauda, laiks, rakstura stingrība, neatlaidība... Spēcīgai personībai jābūt, lai tiktu līdz augļu baudīšanai. Spēcīgai personībai jābūt, lai nesalūztu, sastopoties ar Spāņa skatienu... Viņa pārvērtēja savas spējas, riskējot spēlēt skatienu spēli.
Viņa meklēja viņa skatienu un viņš gandrīz vienmēr atbildēja. Viņa zaga mirkļus, lai viņam nemanot uz viņu paskatītos. Sekoja viņa gaitām, dejām, tam, kā ap viņu kā bišu spiets lipa dejotgribētājas, kā viņš pats aicināja kādu laimīgo uz burvīgajām dejas minūtēm. Lieliskais Spānis dejoja un pameta skatu arī uz viņu, pārāk bieži un uzkrītoši, lai viņa to uzskatītu par nejaušību, sagadīšanos. Ik reizi taureņu uzbrukums vēderā visu sagrieza kājām gaisā. Šī sajūta bija tik laba, tik dzīva...
Tikai pēdējā deju festivāla ballē, ap pusnakti vai vēlāk, viņš aicināja uz deju skatiena spēlētāju. Viņa bija cerējusi un gaidījusi šo brīdi kopš pirmo reizi viņu ieraudzīja, bet kad nu viņa izstieptā roka lūdza uz deju, viņa nespēja tai sekot. Viņa gribēja būt citādāka par pārējām, gribēja, lai viņš viņas dēļ cīnītos. Viņa negribēja izrādīt neticību un sajūsmu reizē, ka beidzot, trešajā ballē viņš vēlas dejot arī ar viņu. Tomēr viņa salūza un padevās aicinošajai rokai.
(turpinājums sekos)
No comments:
Post a Comment