Zāles salauztai sirdij nav izgudrotas

Tuprinājums (2)

Pāris minūtes, kurās prāts netiek līdzi kājām un kad galvu vispār labāk neiesaistīt, jo ko gan tādā brīdī var izdomāt, kādu secinājumu izlobīt?
„Kā tevi sauc?”, „No kurienes esi?” Tagad pēc deviņiem mēnešiem viņa vairs tikai miglaini atminējās sarunu dejas laikā. „Paldies-par deju” bučas uz abiem vaigiem un pavadīšana atpakaļ vietā. Tā bija viņas pēdējā vakara deja. Neviens nedrīkstēja kaut kādā veidā gaisināt tikko notikušo brīnumu.

Pametot deju zāli, viņa uzmeta pēdējo skatienu Spānim, kurš dejā aplaimoja jau nākamo meiteni. Atkal viņu acis sastapās. Pauze. Viņas pantonīmiskais jautājums „Should I stay?” un viņa Noraidījums. Viņa aizgāja. Tomēr tik ļoti cerēja, ka viņš pārtrauks iesākto deju un dosies viņu aizturēt (jā, jā, kā filmās). Bet nekas tāds nenotika.

Laikam bija noticis pārpratums. Pārāk daudz fantāzijas, naivu cerību, izmisuma. Kādu laiku viņa sekoja līdzi viņa interneta mājas lapai, interesējās par viņa māsterklasēm citās valstīs, bet vienu dienu iestājās miers. Vairs nebija jādomā, jācer, jāatceras.

Tomēr miers, kā izrādās bija mānīgs. Pēc deviņiem mēnešiem kādā salsas nodarbībā viņa uzzināja par nākamo Spāņa apmeklējumu Rīgā. Līdz pēdējam brīdim viņa nebija pārliecināta, vai vēlas apmeklēt šīs izlavētās nodarbības un ballītes.

Piektdienas vakarā ar draudzenēm klejodama pa vecpilsētas ieliņām un meklēdama kādu jauku kafejnīcu, viņa pēkšņi ieraudzīja viņu. Smaidīgu, lūkodamies uz pilsētas arhitektūru, laimīgi rokās sadevušos ar kādu sievieti. Bariņā ar vēl pāris zināmām salsas dejotājām, viņi devās uz ballītes vietu. Pēkšņi rokassomiņā iespiestās deju kurpes likās tik nejēdzīgas, pārgāja doma par ballītes apmeklējumu pēc vīna glāzes baudīšanas ar draudzenēm. Redzēt Misteru Lielisko tik laimīgu un ar citu sievieti nebija viņas spēkos.

(turpinājums sekos)