Ir nu gan! Šķiet, ka cilvēki ir tik ļoti saindējušies, ikdienu piesārņojot savu organismu ar kafijas litriem (te vairāk domāju tos nezināmas izcelsmes pulverīšus kombinējumā ar pienu, cukuru un tā saucamo kafiju), zili zaļiem smēķiem, ķīmiskām kosmētikām un plastmasas pusfabrikātiem. To visu vēl papildinot ar vismaz desmit stundu garām sēdēšanām pie datora, aizmirstot par svaiga gaisa ieelpošanu un elementāru ikdienas pastaigu, jo ir jāiestumpājas automašīnā un jānobrauc tie 2 km, tā vēl vairāk iedragājot vidi ar CO2 gāzēm...
Vienai dienai par daudz. Mani ēšanas paradumi man nevienam nav jāpierāda un jāattaisno, bet ja man acīs un degunā iebāž kaut ko tik absurdu, es vairs nespēju klusēt. Šķita, ka es tikšu iesūdzēta tiesā par savu pusdienas kombinējumu – spageti makaroni ar Briseles kāpostiem. Te nu atminējos arī senseno likumu par toleranci un gaumes jautājumu. Skaļi diemžēl nenorādīju tās pašas tolerances dēļ, ka acīmredzot persona pati vairs nespēj sajust smalkās nianses un atzīt, ka makaroni ar dārzeņiem ir ļoti saderīgs ēdiens, bet ko tur strīdēties ar cilvēku, kam jebkura garšas kārpiņa ir notrulināta ar ik-divdesmit-minūšu-cigarešu-pauzi un jau iepriekšminēto kafijas dzeršanu un bezpastaigu dzīvesveidu.
Vēl bezspēcīgāka sajūta bija, kad šī pati persona iegrābās manā lūpu balzamā (bez atļaujas), uzķellēja pamatīgu zieķi uz lūpām un sāka spļaudīties. Kā var kaut ko tik pretīgu smērēt, garšo pēc anīsa! Laikam jau lūpu balzami nav paredzēti ēšanai, vai arī es kaut ko biju palaidusi garām... Mans vienīgais secinājums ir, ka laikam pieradums pie visiem mākslīgajiem zemeņu un vaniļas samaisījumiem ir tik pamatīgs, ka tīru organiskās olīveļļas lūpu balzamu var salīdzināt ar anīsa garšu...
Vienai dienai par daudz. Mani ēšanas paradumi man nevienam nav jāpierāda un jāattaisno, bet ja man acīs un degunā iebāž kaut ko tik absurdu, es vairs nespēju klusēt. Šķita, ka es tikšu iesūdzēta tiesā par savu pusdienas kombinējumu – spageti makaroni ar Briseles kāpostiem. Te nu atminējos arī senseno likumu par toleranci un gaumes jautājumu. Skaļi diemžēl nenorādīju tās pašas tolerances dēļ, ka acīmredzot persona pati vairs nespēj sajust smalkās nianses un atzīt, ka makaroni ar dārzeņiem ir ļoti saderīgs ēdiens, bet ko tur strīdēties ar cilvēku, kam jebkura garšas kārpiņa ir notrulināta ar ik-divdesmit-minūšu-cigarešu-pauzi un jau iepriekšminēto kafijas dzeršanu un bezpastaigu dzīvesveidu.
Vēl bezspēcīgāka sajūta bija, kad šī pati persona iegrābās manā lūpu balzamā (bez atļaujas), uzķellēja pamatīgu zieķi uz lūpām un sāka spļaudīties. Kā var kaut ko tik pretīgu smērēt, garšo pēc anīsa! Laikam jau lūpu balzami nav paredzēti ēšanai, vai arī es kaut ko biju palaidusi garām... Mans vienīgais secinājums ir, ka laikam pieradums pie visiem mākslīgajiem zemeņu un vaniļas samaisījumiem ir tik pamatīgs, ka tīru organiskās olīveļļas lūpu balzamu var salīdzināt ar anīsa garšu...
**
Wednesday’s explosion where I refer to the poisonous impact of one’s lifestyle favouring daily coffee litres, packs of cigarettes, chemical cosmetics, plastic semiproducts (junk food), 2 km drives in personal car instead of 30 minute walks. Some flame to the bonfire was added by intolerant and rude attitude by a person, pointing out my eating habits, spaghetti and Brussels sprouts this time, and the comment to my lip balm, which to the person’s disappointment tasted of anise. For the sake of clarification – it’s an organic olive oil lip balm…not intended for consumption (surprisingly enough!)
2 comments:
Kur izraki tādu kompanjonu? :)
A es vakar uzsildīju Dr.Oetker picu un apēcu gandrīz visu. Pamazām dzeru "Viru Valge" un pīpēju joprojām tās pašas "Philipp Morris". :D
Nu ja, bet tu vismaz nebāz acīs savu dzīvesveidu un nenosodi manējo :)
Ak, tā mana kolēģe šitādus gājieus izstrādā...
Post a Comment