Zāles salauztai sirdij nav izgudrotas

Nobeigums

Šķiet, ka salsas apgūšanas vēlme izrādījās stiprāka par pagājušā gadā piedzīvotajām sirdssāpēm un vakarvakarā redzēto, jo nākamā rītā viņa tomēr izlēma apmeklēt divu dienu praktiskās nodarbības.

Brokastis viņa devās ieturēt ārpus dzīvokļa. Vienā kafejnīcā viņai nepievērsa uzmanību, tāpēc devās uz citu. Pēc laiciņa apbruņojusies ar milzīgu dārzeņu šķīvi un tējas krūzi, viņa, pa plašo logu vēroja garāmgājējus. Kāds traucās rīta gaitās, kāds cits bija atvedis saldējuma stendu un centās to iegrozīt pie ēkas sienas. Viņa pētīja stāvvietā atstātās automašīnas un iedomājās, ka arī sev noderētu braucamais. Pēkšņi domas novirzījās atmiņās par Spāni. Neticami, bet tieši tajā mirklī, viņš parādījās otrpus loga. Stāvēja pie saulaini dzeltena Hundai kopā ar meiteni, kas pirms pāris nedēļām stāstīja par gaidāmajām Spāņa māsterklasēm. Bija jāpārtrauc ēst, lai salātlapa neiesprūstu kaklā. Viņi iekāpa mašīnā un aizbrauca. Viņu pārņēma dīvainas izjūtas. Vai visā pilsētā nebija citas auto stāvvietas? Kāpēc viņas pirmajā izvēlētajā brokastu vietā viņu neviens neapkalpoja un viņai bija jāatnāk uz šo restorānu? Ne viņa, ne Spānis to nevarēja zināt. Atkal jau nejaušība? Sagadīšanās?

Atnākusi uz teorētiskajām nodarbībām un apsēdusies aiz kāda vīrieša muguras, viņa izvairījās skatīties uz Spāņa pusi. Vairs negribējās spēlēt acu spēli. Bija reiz zaudējusi, pat netikusi līdz otrajam līmenim. Patiesībā viņa no sirds vēlējas, kaut Spānis viņu neatcerētos vai neatpazītu. Viņai bija neērti un mazliet kauns. Taču tā cerēt bija bezjēdzīgi, jo izskatā viņa nebija mainījusies. Nebija ne citas matu krāsas, ne griezuma, ne ģērbšanās stila... Laikam jau, ka viņš viņu atpazina, bet nekad to neizrādīja. Profesionāls Misters Lieliskais. Vakarā viņa aizgāja uz dejām. Skaistā, romantiskā veidolā. Pat citas dejotājas veltīja atzinīgus komplimentus un puiši, kas agrāk nebija pievēruši uzmanību, sveicināja. Tomēr ar dejošanu neveicās tik spoži, īpaši Spāņa tuvumā soļi juka un rokas piņķerējās. Pavisam vairs dejot negribējās, kad viņa kārtējo reizi apbrīnā un skaudībā noskatījās Spāņa un kādas meitenes perfekti izpildītu cha-cha vai salsa deju ... Pagājušā gadā viņa sev bija solījusies līdz perfektumam apgūt šīs dejas, lai kādreiz dzīvē ar augsti paceltu galvu dejotu ar augstas klases dejotājiem un ballītēs nekad nebūtu jāstāv zāles stūrī un jānoskatās citu dejās. Deviņi mēneši tam noteikti bija par maz...

Praktiskās nodarbības nākamā dienā bija iedvesmojošas un, lai arī nogurdinošas, ļoti pacilājošas. Beidzot viņai izdevās dejot ar puišiem, kas ballē nekad viņu neaicināja, tomēr šeit bija visnotaļ draudzīgi un smaidīgi. Tas viņu iedrošināja atnākt uz vakara pasākumu un ļāva cerēt, ka tik pat draudzīga attieksme būs deju zālē.

Taču cik ļoti viņa maldījās! Tā bija kā apburta nolemtība. Dejoja visas blakus sēdētājas un stāvētājas, resnas, tievas, glītas un neglītas, labas un sliktas dejotājas, bet ne viņa. Uz deju ar Spāni viņa nemaz necerēja un laikam tik ļoti nemaz nevēlējās, jo arī viņai bija ļauts uzlūgt (ko gan nekad nedarīja)... Tāpēc, kad sāļas un karstas asaras sāka līt pār vaigiem, bija laiks nozust. Pusstundu ilgajā ceļā uz mājām asarām vajadzēja ļaut vaļu, ja vien tās varēja noskalot sāpes un neizpratni. Smeldza vēl vairāk, kad viņa nevarēja no prāta izdzēst viņai dejas nodarbības laikā vērsto fascinējošo Spāņa skatienu.

Kāpēc tomēr nejaušība ir tik Jauša? Kāpēc sakritības ir tik Loģiskas? Kāpēc domas tik spilgti Materializējās?